Šoreiz paturpināšu iepriekšējās nedēļas rakstu, kurā varēji minēt, kuros no portretiem ir mazākais un kuros lielākais svars.
Tā mērķis bija parādīt, ka fotogrāfijā 10kg atšķirību pamanīt nevar, protams, ar nosacījumu, ja zina, ko dara. ‘Man vispirms ir jātiek vaļā no 10kg’ ir viens no tipiskākajiem sieviešu iebildumiem. Sākumā tie nīstie 10kg un tad jau es sev patikšu, tad jau iešu uz fotosesiju. Pēc tam vienkārši notiek ‘dzīve’ un 5 gadus vēlāk mēs saprotam, ka īstenībā jau toreiz biju forša, vajadzēja aiziet, tagad būtu, ko novērtēt.
Atpakaļ pie maniem pašportretiem. Īsto secību neviens neuzminēja (lai arī dažas bija ļoti tuvas), viens no iemesliem varētu būt bilžu pēcapstrāde, dažas vecākās ir apstrādātas nesen (neko nesamazinot un nepalielinot). Izskatās, ka tas daudzus samulsināja, bet tas vien pierāda to, ko vēlējos pateikt. Tos 10kg bildēs ar rakursu, gaismu, pozu, apģērbu un citiem paņēmieniem fotogrāfijā var noslēpt. Ja tas ir arī tavs iebildums neiet uz fotosesiju, ceru, ka ar šo piemēru palīdzēju tevi pārliecināt, ka eksistēt fotogrāfijas vajag tagad.
Lūk, pareizās atbildes!
Diezgan daudzi pareizi minēja, ka šīs ir vecākās bildes. Tas ir 2016. gada jūnijs. Daudz darba, dzīvokļa remonts, nekāda laika sev, nepareiza ēšana. Rezultātā šeit lielākais svars no visām bildēm. Izskatos tik priecīga, jo ir skaidrs, ka drīz varēšu ievākties.
Šī bilde, šķiet, samulsināja visus. Šis ir 2016.gada oktobris. Salīdzinoši nesen pēc operācijas, kas arī veicināja svara zudumu. Zemākais svars, kāds man ir bijis, ja neskaita skolas laiku.
2017. gada februāris. Pamazām atgūstos no citiem dzīves triecieniem, vidējs svars.
2017. gada augusts, vārda diena. Esmu nedaudz ekstāzē par visu apkārt notiekošo. Arī vidējs svars, noteikti lielāks nekā iepriekšējās divās, bet precīzi nepateikšu.
2018. gada decembris, tas ir tas, kā izskatos tagad, vidējs svars. Dažiem likās, ka te izskatos sveša. Varbūt sen neesat mani satikuši? 😉
Man patīk redzēt, kā mainos gadu no gada. Portreti ļoti precīzi atsauc man atmiņā, kā jutos konkrētajā dzīves posmā un palīdz ieraudzīt, cik tālu īstenībā esmu tikusi, cik daudz iemācījusies, ko spējusi pārdzīvot. Ja man kādreiz būs bērni, domāju viņiem būs ne mazāk interesanti redzēt šīs izmaiņas. Vismaz man pašai ļoti gribētos, lai manai mammai šādas bildes būtu. Tās dažas, kas man ir, es ik pa laikam pārlūkoju, un cenšos regulāri iemūžināt jaunas. Man šķiet, tas ir vērtīgākais ģimenes mantojums, ko bērni var saņemt.
Vai tev ir savi portreti, kurus tu gribēsi rādīt bērniem un mazbērniem? Ja ne, varbūt ir laiks pie tādiem tikt?
Es esmu portretu fotogrāfs un gribu palīdzēt iemūžināt tevi un tavu ģimeni skaistos portretos, lai arī jums būtu vērtīgākais ģimenes mantojums.