Pozēta vai nepozēta, tāds ir jautājums!
Ik pa laikam redzu virmojam ierakstus – fotografēju emocijas, nepozētas, īstas bildes un tamlīdzīgi. Savukārt, komentāros cilvēki parasti dalās divās daļās – tie, kas pilnībā piekrīt, un tie, kas vēlas redzēt skaisti nopozētas fotogrāfijas. Šoreiz manas pārdomas par tēmu.
Ar fotogrāfiju aizraujos jau vairāk kā 10 gadus, un esmu pa šo laiku izgājusi dažādas stadijas, līdz nonācu līdz tam, kas patīk man, ko un kā es gribu fotografēt. Sākotnēji, kad uzgāju kāda fotogrāfa darbus, kas mani aizrāva, gribēju saprast, kas man patīk, kāpēc darbi manī izraisa emocijas, un pats svarīgākais, kā fotogrāfs to panāk. Man bieži vien bija ļoti grūti atbildēt uz šiem jautājumiem, jo parasti tā nav viena lieta, kāpēc tev patīk konkrētā fotogrāfija, bet lietu kopums. Pa šiem gadiem esmu gājusi arī uz dažādu fotogrāfu semināriem, pirkusi vebinārus, pat braukusi uz citu valsti, lai apmeklētu meistarklases. Un katru reizi, kad mani iedvesmoja kāds fotogrāfs ar saviem darbiem, man likās, ka viņa pieeja nu ir tas “pareizais” veids. Bet pēc laika, es uzgāju cita fotogrāfa darbus, kas darīja savādāk, pretēji iepriekšējam, bet arī tās fotogrāfijas mani saistīja. Tā arī es mācību procesā esmu izgājusi fāzes, kad liekas, ka tās foršākās ģimenes fotogrāfijas ir tās, kur cilvēki neskatās kadrā, bet ir kustībā, tad tieši pretēji – skatās un viņu skatiens savaldzina. Tad ir bijis posms, kad man patika gaišās un gaisīgās fotogrāfijas dabīgā apgaismojumā, līdz es atklāju skaistumu tumšajās ar miksētu dabīgo un makslīgo apgaismojumu.
Šodien es domāju, ka nav “pareizā” varianta fotogrāfijā. Īstas un dzīvas bildes nav tikai tās, kas kustībā, vai profesionālas nav tikai tās, kas uzņemtas studijā. Eksistē vien dažādi fotogrāfiju paņēmieni. Manā skatījumā divi lielie ir šādi:
- fotogrāfs pilnībā saka, ko darīt, kā likt rokas, kā paskatīties, kur paskatīties, kā arī palīdz izraisīt emocijas dažādos veidos (tie var būt joki, dažādu darbību veikšana utt.);
- fotogrāfs neiejaucas un ļauj tev kustēties, skriet, runāt, darīt, ko vien vēlies un vairāk dokumentē šo procesu. Ik pa laikam fotogrāfs var norādīt – virzamies uz to pusi (jo tur ir laba gaisma), vai pateikt, kādas darbības varētu izdarīt, tomēr pārsvarā fotogrāfs ir vērotājs un uzņem nelielu reportāžu. Pie šī veida tad pieskaita “dzīvās bildes” un sauc arī par dzīvesstila fotogrāfijām.
Gan vienā, gan otrā variantā var noķert emocijas, var iegūt profesionālas, skaistas bildes portretu vai ģimenes fotosesijās, ja zini, ko dari. Ir fotogrāfi, kas fotografē tikai dzīvesstila fotogrāfijas, ir tādi, kas vēlas pilnībā kontrolēt fotosesiju. Tomēr, manuprāt, fotogrāfs ir arī mazliet psihologs, viņam būtu jājūt cilvēks un jāpieskaņojas klientam. Kāds tiešām jūtas brīvi kameras priekšā un var kustēties dažādās pozās nepārtraukti, bet kāds sastingst kameras priekšā un nezina, ko darīt (kā piemēram, es pati!). Tāpēc man personīgi patīk mikslis, kurā sākumā klientus pozēju, saku kas, ko, kā, bet vēlāk, kad cilvēks pamazām atbrīvojas, izmēģinam dažādas darbības un kustības. Ja fotosesija ir ar maziem, kustīgiem bērniem, tad pozēšana izdosies ļoti neilgu laiku (ja vispār) un uzsvars būs jāliek uz dažādām aktivitātēm un rotaļām.
Fotogrāfijā neviens variants nav pareizs vai nepareizs, nav labāks vai sliktāks. Bet ir tas, kas patīk tieši mums. Un man patīk abi varianti, bet uzvarēs tā fotogrāfija, kas mani ievilks, uz kuru gribēsies skatīties vēl un vēl, neatkarīgi no tā, vai tā ir pozēta vai nepozēta.
Un kas patīk tev? Kustība, sejas izteiksme, skatiens, kas ievelk un nelaiž vaļā vai varbūt kaut kas cits? Droši dalies komentāros un padiskutēsim 🙂
Jana Land ir ģimenes un portretu fotogrāfs Rīgā, kas palīdzēs tev fotosesijas laikā atbrīvoties un izbaudīt procesu!