Kāpēc es daru to, ko daru

Šoreiz nedaudz personīgāks ieraksts par to, kāpēc es daru to, ko daru un kā es līdz tam nonācu. Tas ir, kāpēc savu apzināto izvēli es izdarīju par labu portretu fotogrāfijai. 

Domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka padomju laikā dzimušie bērni pēc skolas beigšanas gluži vienkārši nezināja, ko īsti grib darīt un par ko kļūt. Un nevis tāpēc, ka ar mums kaut kas nav kārtībā, bet gluži vienkārši tāpēc, ka skolas mūs tam negatavoja, tas nebija skolas programmā. Savukārt, mūsu vecāki mums vēlēja tikai labāko, bet viņiem bija citāda pieredze, viņu pasaules uztverē vērtība bija stabils darbs. Un tāda jautājuma, kas tevi aizrauj, kas liek tev celties no rīta, vispār nebija. Un šeit es noteikti negribu nevienam neko pārmest, tas vienkārši ir izejas punkts. Tā nu es darīju to, kas bija vispārpieņemts – iestājos augstskolā, lai mācītos toreiz populāro ekonomiku un uzņēmējdarbību. Nākotnes vīzijas, ko es iesākšu ar tām zināšanām, man nebija. Un kad nav tās lielās bildes, nav sapratnes, kāpēc es kaut ko daru, tad arī nav tās degsmes. Tomēr mācījos gana labi un it kā no malas varēja likties, ka viss ir kārtībā. Ar laiku kļuvu par finanšu konsultantu un mana karjera attīstījās. Tomēr es vienmēr zināju, ka tas nav mans un cerēju, ka kādu dienu nāks tā atklāsme, kas tad ir tas MANS. Nebija ne jausmas, kad tas atnāks un vai atnāks. Tāpēc, protams, neko nemainīju.

Tikmēr dzīvoju brīvdienām un ceļojumiem. Ceļojumi bija mans enerģijas avots un ikviena brīvdiena tika veltīta tam. Nekad neņēmu brīvdienas, ja nebija ieplānots ceļojums, jo likās, ka tad brīvdienas ir velti izšķiestas. Otrs mans enerģijas avots bija fotografēšana, sākumā ceļojumos, vēlāk kadrā nonāca arī draugi. Tomēr šos hobijus nekad neasociēju ar iespēju tos pārvērst par kaut ko vairāk. Un pamatdarbs arī neatstāja vairāk laika kā gulēšanai, bet dažkārt pat miega stundas nebija pietiekošas. Es domāju, ka šis vāveres ritenis ļoti daudziem ir pazīstams. 

Tā nu es dzīvoju līdz brīdim, kad satiku savu mentori Sue Bryce. Talantīgo fotogrāfi, izcilo skolotāju un apbrīnojamo personību. Tas bija brīdis, kad noticēju, ka es varētu darīt to, kas man patiešām patīk, katru dienu, nevis tikai brīvdienās, iemīlēt pirmdienas un vienkārši būt laimīgai. Man dzīvē ir bijuši vairāki mirkļi, kurus atceroties manā sirdī uzplaukst liela pateicība. Tā var būt pateicība par nejauši satiktiem cilvēkiem, kas man izpalīdzēja, negaidītiem notikumiem vai pēkšņām iespējām. Atklāt Sue Bryce ir viens no šiem mirkļiem. Esmu neizsakāmi pateicīga, ka dzīve mani ir aizvedusi tieši pie viņas. Cītīgi saskaitīju finanses, saņēmos un atstāju savu var teikt veiksmīgo karjeru, lai sāktu kaut ko jaunu, kaut ko, kas liek manai sirdij sisties straujāk no domas vien.

Es atceros, kā tīņu gados jutos ļoti neglīta. Vienmēr skaitījos gudrais bērns, bet mazām meitenēm gribas būt skaistām, nevis gudrām. Ehh, kā man toreiz būtu noderējusi fotosesija pie šodienas manis. Nevarētu teikt, ka pieaugot daudz kas mainījās. Man pašai ir ļoti maz savu jaunības bilžu, bieži vairījos no kameras, un tas ir viegli, ja tev ir rokās kamera. Nevienam neienāk prātā nofotografēt tevi, ja to dari tu. Man ir kaudze pasākumu, kur es neeksistēju. Nemaz, pat ne ar mazo kājas pirkstiņu. Iemesls tam bija riebums pret savām fotogrāfijām, kad tomēr kaut kur nokļuvu. Tā rodas tas “es neesmu fotogēniska” mīts. Biju par to dziļi pārliecināta līdz brīdim, kad fotogrāfijā iegrimu dziļāk un sapratu, ka tas tiešām ir mīts, ka patiesībā jebkurš cilvēks var izskatīties skaisti, ja māk ieraudzīt. “Būt fotogēniskam” ir tikai un vienīgi fotogrāfa uzdevums.

Tā es pamazām nonācu līdz savai misijai un tam, kāpēc es tagad daru to, ko es daru. Es pat īsti negribētu teikt, ka esmu portretu fotogrāfe, kad jautāta, ar ko nodarbojos. “Esmu portretu un ģimenes fotogrāfs Rīgā,” tā es sākumā bieži atbildēju. Bet iekšēji radās kaut kāda nepareizības sajūta. Šī atbilde man (un domāju arī daudziem citiem) asociējas ar podziņas nospiešanu, bet patiesībā tas ir tik daudz kas vairāk. Fotoaparāts ir tikai līdzeklis. Tas, ko es patiesībā daru, ir palīdzu sievietēm ieraudzīt savu skaistumu, lai ikviena notic, ka viņa ir skaista, neatkarīgi no tā, kādā dzīves posmā viņa atrodas. Tu esi skaista tieši tagad! Un es gribu palīdzēt Tev to ieraudzīt! 

Ja neesi vēl lasījusi par Līvas fotosesijas sajūtām, tad droši spied šeit un lasi. Es vēlētos, lai kaut ko tādu piedzīvo katra no mums.

Nobeigumā gribu teikt, ka praktiski neko savā dzīvē nenožēloju, arī to, ka vienkārši kaut ko darīju bez lielās bildes. Izņemot vienu lietu – man nav savu bilžu, caur kurām es varētu redzēt, kā ir augusi mana personība. Ieskatīties savās acīs un redzēt personību 16, 17, 18, 19, 20 utt. gados. Tāpēc tagad atvēlu vismaz vienu fotosesiju gadā arī sev. 

Veido šādas atmiņas – tas ir tas, ko novēlu katrai no mums!

Es esmu ģimenes un portretu fotogrāfe Rīgā, kuras mērķis ir radīt labākos portretus, kādi tev jebkad ir bijuši. Dod man ziņu, ja tas ir tas, ko tu vēlētos un kliedēsim “neesmu fotogēniska” mītu kopā.

Leave a Comment

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *