Kāpēc pieredzes ir tik svarīgas mūsu dzīvē?
Smiekli un čalas, fonā mūzika. Ik pa laikam atskan Ziemassvētku noskaņas rosinoša melodija, kas arī manī pamazām rosina svētku sajūtas. Ārā gan nekas par to neliecina. Es jūtos fantastiski un tūliņ pat saņemu atgriezenisko saiti komplimenta veidā no draudzenes. Viesmīlis atnes oranžas krāsas kūpošu tēju, kas pēkšņi visām liek apklust. Daļēji tāpēc, ka šajos platuma grādos mums nepatīk dalīties savās sarunās ar svešiniekiem, daļēji tāpēc, ka nu gardo smiltsērkšķu tēju gribas nobaudīt vai vismaz pasmaržot katrai.
Neliela klusuma pauze ar ik pa laikam iestarpinātiem “mmmm”. Tā iepriekšējās aktīvās čalas par to, kā tad katrai no mums pa šo laiku ir gājis, nomaina dziļdomīgas pārdomas mūsu iekšējā pasaulē. Un tad atskan tas! Jautājums, kurš var atskanēt tikai šādos klusuma brīžos. Jautājums, kurš nekad neiedomāsies pārtraukt karstos un sparīgos stāstus par dzīves nesenajiem notikumiem. Jautājums, kas liek domāt un atvērt senus un arī ne tik senus failus mūsu smadzenēs, lai atrastu atbildi.
“Kāda ir bijusi jūsu vislabāk iztērētā nauda mūžā?”
Summai nav nozīmes. Piebilst draudzene.
Patiesībā man nav jādomā ne mirkli. Pēc atbildes, kas iešaujas prātā pirmajā mirklī, manu apziņu sāk bombardēt aizvien jaunas atbildes. Protams, nevaru noturēties un gribu dalīties pirmā.
Pirms 4 gadiem gadījās pavadīt vasaru ar draudzeni Sardīnijā. Tā vienu dienu, ceļojot pa salu, nonākam Olbijā. Olbija ir slavena ar savu tīro, smaragdzaļo jūru, kuru vislabāk izbaudīt ir vienas dienas ceļojumā ar kuģīti. Piedāvājums milzīgs! Pirmā izšķiršanās ir – ņemt grupas tūri, kur viens pie otra kā silķes mucā 2 stāvos sēž saspiedušies tūristi (cik ļoti saspiedušies, to redzējām tikai vēlāk) vai ņemt aptuveni 4x dārgāku tūri, kurā uz kuģa esam padsmit cilvēki. Izlemjam, ka gribam tomēr kaut ko privātāku un vadoties tīri pēc mūsu sajūtām izlemjam par labu kādam no pakalpojuma sniedzējiem. Ir pagājuši vairāki gadi, bet es joprojām atceros, kā kapteinis mums mācīja lekt no kuģīša ūdenī, kā peldējām zvaigznītē tīrā, smaragdzaļā jūrā ar mazajām zivtiņām, kā visi kopā ēdām uz kuģa pagatavotās pusdienas un pirmo reizi baudījām vietējo dzērienu Mirto. Es joprojām atceros kuģa nosaukumu un kā izskatījās kapteinis un viņa sieva.
Tā ir pieredze, kas iespiedusies manās atmiņu dzīlēs un, jā, bija pirmā, kas pretendē uz labākās iztērētās naudas statusu. Katru reizi, kad to atceros, sajūtos tāpat kā toreiz, tā it kā tas notiktu no jauna. Pirms piedzīvojuma man likās, ka tas ir samērā dārgs pasākums. Pēc tā man likās, ka tas ir vērts krietni vairāk, un es arī būtu gatava maksāt par to vairāk.
Mans ētera laiks ir galā un kārta nākamajam aizraujošajam stāstam. “Vai zināt, kas ir pats interesantākais?” Mūsu uzmanība ir tūdaļ pievērsta jautājuma uzdevējai pēc tam, kad visi stāsti ir galā. Izrādās, šo jautājumu viņa uzdeva arī citās savu draudzeņu grupās. Un viena kopīga iezīme, kas vieno visas atbildes – tās vienmēr ir pieredzes, tās nekad nav lietas. Apdomāju visas savas pārējās atbildes un patiešām, arī pārējās atbildes, kas nekļuva par top 1, ir pieredzes.
Mēs neatceramies dizaina kleitas, kuras ieguvām ar 70% atlaidi, mēs neatceramies jauno lielisko mašīnu, kuru tik ļoti kārojām, vai jaunāko iPhone, kuru par katru cenu bija jāiegūst. Tas, ko mūsu smadzenes un ķermenis atceras, ir pieredzes.
Vai zini, kāpēc pieredzes ir vērtīgākas par lietām?
Mūsu smadzenes nespēj atšķirt realitāti no mūsu fantāzijām galvā. Tā, protams, nav manis izdomāta tēze, un tam ir zinātnisks pamatojums, par kuru var izlasīt, piemēram, te: https://drdavidhamilton.com/does-your-brain-distinguish-real-from-imaginary/ Izrādās, ja fantāzijas ir dzīvas, tad spēj saražot tos pašus ķīmiskos savienojumus smadzenēs, kā reālie notikumi. Tā kā pieredze jau ir notikusi, to atsaukt ir pavisam vienkārši, ir vien jāceļo pa saviem atmiņu kambariem, un tad tā būs tikpat dzīva, kā toreiz. Mēs atceramies ne tikai notikumu gaitu, bet arī smaržas, savas sajūtas tajā mirklī, pieskārienus un citas pieredzi veidojošas lietas. Jo vairāk šādu it kā nenozīmīgu detaļu spējam atsaukt atmiņā, jo dzīvākas būs atmiņas.
Tādā veidā patiesībā vienu un to pašu pieredzi tu piedzīvosi katru reizi no jauna. Tāpēc nākamreiz, kad tava vecmāmiņa stāstīs par savu lielisko jaunības pieredzi, kuru esi jau dzirdējusi vismaz 457. reizi, nesteidz viņu pārtraukt, bet ļauj viņai to izstāstīt un tādējādi izdzīvot vēlreiz. Un, kad būs izvēle starp lielisku pieredzi un kādu kārotu lietu, atceries šo pētījumu un izsver rūpīgi.
Bet kāpēc tad mēs lietas bieži vien vērtējam augstāk nekā pieredzes?
Es esmu dzimusi vēl padomju gados. Un, lai arī biju pārāk maza, lai līdz galam saprastu notiekošo, mūsu ģimenē stāsti par rindām pēc desas un griķiem ir joprojām ļoti dzīvi. Es atceros, kā kāda no mammas kolēģēm reiz laimēja loterijā iespēju (!) iegādāties dīvānu. Tā kā viņai dīvāns nebija nepieciešams, mani vecāki ar sajūsmu izmantoja iespēju iegādāties man labāku guļvietu. Tā laika pieredze ir spilgti iespiedusies manu vecāku apziņā. Tā saka, ka šajā pasaulē lietu nav gana. Vienu dienu tu vari pamosties un desas vairs nebūs, apģērba nebūs vai mašīnas nebūs. Tāpēc lietas tika novērtētas vairāk kā pieredze, vairāk kā cilvēki.
Lietas šķita paliekošas, bet pieredze gaistoša. Cik interesanti, ka patiesībā ir pavisam otrādi!
Tomēr šo savu vēsturi un pieredzi tā vai citādi mani vecāki ir nodevuši arī man. Mašīna ir vērtība! Telefons ir vērtība! Zelts ir vērtība! Bet tērēt naudu ceļojumam vai skaistai fotosesijai? Par to taču varētu nopirkt lietotu automašīnu! Vismaz tas ir tas, kā to redz vecākās paaudzes. Man ceļojumi un pieredzes ir vērtība, bet nevar noliegt, ka joprojām lietām piesķiru lielāku nozīmi, nekā nepieciešams. To, kas iesakņojies no bērnības, nemaz nav tik viegli izravēt. Tomēr ar katru jaunu pieredzi cenšos novērtēt tās aizvien vairāk un līdz ar to arī piedzīvot vairāk.
Patiesībā, šo rakstot gatavojos kādai savai pieredzei, kuru nevaru vien sagaidīt. Šī pieredze sākās jau brīdī, kad to pieteicu un turpināsies vēl ilgi pēc tam, kad tā būs beigusies. Lūk, tas ir paliekoši!
Tāpēc nākamajā reizē, kad kāda pieredze šķiet par dārgu (jo par to naudu es varētu iegūt jaunu iPhone, kura vērtība kritīsies ar gaismas ātrumu), padomā, ko vērtas ir tavas sajūtas un emocijas, kurās varēsi gremdēties mūžīgi un izdzīvot katru dienu no jauna, pretstatā jaunajam telefonam, kuru aizvietosi jau pēc pāris gadiem.
Iedvesmojošas pieredzes, pie kurām atgriežamies savās atmiņās, ir vitāli nepieciešamas, lai šo dzīvi izbaudītu pēc pilnas programmas. Tas ir iemesls, kāpēc savās fotosesijās pievēršu uzmanību tieši pieredzei. Pieredze nesākas un nebeidzas kameras priekšā. Pieredze sākas jau pirms fotosesijas konsultācijā. Tā rada gaidas par šo priecīgo notikumu, kurā svarīgākā persona būsi tieši tu. Tas viss ir par tevi. Un šī pieredze turpinās līdz pat brīdim, kad ieraugi un izvēlies fotogrāfijas, kuras paliks ar tevi un kuras vēlāk kļūs par ģimenes mantojumu.
Šāda pieredze ir nepieciešama katrai sievietei vismaz reizi mūžā. Ja vēlies ne tikai izcilus portretus, bet arī iedvesmojošu pieredzi, raksti vai zvani man, lai uzzinātu vairāk un piedzīvo fotosesiju, ko ar smaidu atcerēties vienmēr.
Kā teica viena mana kliente – nauda nāk un iet, bet šīs fotogrāfijas un atmiņas par šo pieredzi būs mūžīgas!
Jana
___________________________________________________________
Jana Land ir portretu fotogrāfs, kas palīdzēs radīt labākos portretus un fotosesijas pieredzi, kāda tev ir bijusi.