Lai arī profesijas maiņu īstenoju jau kādu laiku iepriekš, vēl aizvien satieku pazīstamus cilvēkus, kuri visu šo laiku nav redzēti. Sarunas, protams, aizplūst arī par un ap fotogrāfiju un bieži vien pirmais pieņēmums ir, ka noteikti fotografēju kāzas. Patiesībā arī nepazīstami cilvēki pēc ‘fotogrāfs’ izdzirdēšanas pieņem tieši to pašu – kāzas, pasākumi. Nē, pasākumus nefotografēju. Ne kāzas, ne korporatīvos pasākumus, ne dzimšanas dienas – neko no tā. (Neizslēdzu gan, ka varētu kaut ko no tā visa filmēt, bet video sadaļa vēl man ir procesā). Pēc tam seko izbrīnas mirklis. Kā? Kāpēc? Portreti? Man to jautā tik bieži, ka nolēmu uzrakstīt savus iemeslus, kāpēc fotografēju portretus, bet ne pasākumus.
- Pasākumus pieskaita reportāžas foto žanram, kur galvenais uzdevums ir ķert mirkļus tā, lai radītu skatītājā klātbūtnes mirkli tajā. Pasākumam jau ir savs scenārijs, un tu esi novērotājs. Bet man patīk radīt pašai savu scenāriju, kas rodas komunicējot ar tiem, kas atrodas manas kameras priekšā. Šī komunikācija virza notikumu gaitu un cilvēku emocijas, kas portretos atspoguļojas ļoti tiešā veidā. Un mūsu zemapziņa var ļoti labi to visu nolasīt. Dažkārt skaties uz fotogrāfiju, kura tehniski ir ļoti labi izpildīta, bet nav emociju, nekas neaizķer. Tāpēc, jo labāk spēj saprasties ar saviem subjektiem, jo labāku rezultātu iegūsi. Un man patīk, ka varu ietekmēt rezultātu ar savu rīcību.
- Lai arī cik banāli tas neizklausītos, dzīve ir pārāk īsa, lai profesionālajā dzīvē darītu to, ko es nevēlos. Es nolēmu aiziet fotogrāfijā, tāpēc, ka mani tas patiešām aizrauj. Un kāpēc lai jomā, kura tevi aizrauj, izvēlēties žanru, kas tev neiet pie sirds? Tas ir ātrākais veids, kā iznīcināt sevī degsmi pret lietu, kas patīk. Ja atbilde – tur vairāk naudas, tad esmu droša, ka daudz vairāk naudas var nopelnīt darot pavisam citas lietas. Manī ir ticība, ka ar jebkuru fotogrāfijas žanru var nopelnīt to pašu naudas apjomu. Tāpēc neredzu iemeslu, kāpēc izvēlēties to, kurš manai sirdij neliek pukstēt straujāk.
3. Man patīk radīt kaut ko tādu, kas tiks pielikts mājās pie sienas vai to regulāri pārlūkos. Tā ir kaut kāda mūžības sajūta, sajūta, ka esi radījis kaut ko vērtīgu un mūžīgu. Un ar to es negribu pateikt, ka pasākumu fotogrāfija nav vērtīga, bet to bieži vien skata kā fotogrāfiju kopumu. Un kuram gan mājās pie sienas ir pēdējā korporatīvā pasākuma bildes? Savukārt, uz savu portretu var skatīties mužīgi, mēs visi esam vairāk vai mazāk egoisti, un mums patīk runāt par sevi un skatīties uz sevi. Savukārt, es gūstu baudu, ka mans darbs lielā formātā rotā kādas mājas sienas.
4. Fotosesija no manis paņem daudz enerģijas. Es atdodu visu, lai rezultāts būtu tāds, kas mani pašu iepriecinātu. Tā kā fotosesija paņem daudz spēku, pēc tam es parasti stundu guļu dīvānā, skatos griestos un atgūstos. Tomēr runājot ar cilvēkiem fotosesijās, es daļu no enerģijas atgūstu citādā veidā – uzzinot kaut ko jaunu vai redzot lietas no citu cilvēku skatu punkta. Ja man nebūtu šī atgriezeniskā saite, es droši vien izvēlētos darīt citas lietas.
5. Darot visu, nekad nebūsi izcils. Varbūt dzīvojot tik mazā valstī kā Latvija varētu šķist, ka gluži vienkārši nevari atļauties teikt piedāvātajām iespējām, nē, es tam tomēr negribu piekrist. Tāpat kā tu neiesi labot zobus pie ģimenes ārsta. Un, jā, lai arī fotogrāfijā iznākums nebūs fatāls, atšķirība ir ļoti jūtama. Ja mēs specializētos, mūsu vidū būtu daudz vairāk izcilu fotogrāfu – katrs savā žanrā. Portretos ir tik daudz specifisku nianšu, ka mācīties var visu mūžu. Un es ticu, ka arī citos fotogrāfijas žanros smalku detaļu ir ne mazāk. Bet fotografējot visu pēc kārtas, tu nevari paspēt apgūt pilnīgi visu.
Tādi, lūk, ir mani kāpēc. Vispār es novēlu katram tikt pie tādiem saviem portretiem, kurus ir vēlme likt pie sienas un rādīt tos visiem. Tā sajūta ir neaprakstāma!
Jana Land ir portretu fotogrāfs, kas palīdzēs radīt paliekošus un mūžīgus portretus tavām mājām.